Latvijas izcilākās alas
Eņģeļu ala Salacas krastā.
Foto - G. Eniņš, 1992. gada augusts.
Latvijas alas, kuras pārsvarā ir sufozijas procesos veidotas alas, var saukt par nelielām
salīdzinot garuma izteiksmē, bet šāds salīdzinājums karsta un sufozijas alām nav korekts.
Vismaz Baltijas reģionā mūsu alas ir unikālas - un vai Tev ir zināmas tik garas dabīgi
veidojušās sufozijas alas citur Eiropā?
Ar dažiem nomīdītiem izņēmumiem, visas mūsu dabīgi veidojušās smilšakmeņu alas ir Eiropas
Savienības aizsargājamie biotopi (apmeklētājiem slēgtas jeb netraucētas alas). Grūti pat
iedomāties citu dabas pieminekli, kur tūrista klātbūtne būtu tik nevēlama kā alās. Šī
mājaslapa atklāj šo to jaunu par Latvijas alām - tomēr vērtīgākajām alām neesam norādījuši
precīzu adresi vai koordinātes. Ja Jums gadās uziet kādu no tām - ļoti ļoti lūdzam Jūs tajās
nelīst iekšā un par tām citiem nestāstīt.
Lielā Sikspārņu ala - mākslīgi veidota ala.
Foto - G. Eniņš, 1990. gada jūnijs
Gūtmaņalas vecums esot ap 10 000 gadu. Velna Ceplim (Ellītei) ģeologi lēš ap 7000. Inčukalna Velnalai - ap 5000 gadu. Bet smilšakmeņu vecums,
kuros izveidojušās alas un nišas, pārsniedz 350 miljonus gadu. Alu sienās varam atrast šī netverami tālā laikmeta floras un faunas
pārakmeņotās atliekas (daivspuru zivju zobus, zvīņas un žokļus, bruņuzivju muguras un vēdera bruņu plāksnes, galvas un spuru
kaulus, bezžokleņu bruņu gabalus utt.). Te varam aplūkot un izsekot devona slāņkopu saturam un raksturam. Alas un nišas dod
papildu iespēju iepazīt dažādus stratigrāfiskos griezumus un līdz ar to precizēt devona perioda paleoģeogrāfiskos apstākļus,
daudzos nogulumu tipus un paveidus. Šie pazemes tukšumi ir īpaša aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko objektu
grupa ar izcilu zinātnisku, izglītojošu, kā arī estētisku vērtību.
Ģeologus, ģeogrāfus un hidrologus interesē arī pats alu veidošanās process gan pagātnē, gan šodien.
Pērļupītes labirints.
Foto - G. Eniņš, 1990. gada jūlijs.
Otrkārt, arī mūsu pasaules mērogiem nelielās alas ir īpaši aizsargājami pieminekļi ar nozīmi zooloģijas zinātnei.
Vairāku metru dziļumā zem zemes ir pavisam cita pasaule. Te ir cauru gadu nemainīgi klimatiskie apstākļi. Svelošs ziemas sals vai
tveicīga vasaras diena - alās allaž ir ap 6 - 8 C silts, mūžīga krēsla vai tumsa, nemainīgs gaisa mitrums, niecīgas gaisa sastāva
izmaiņas, ierobežots kosmiskais starojums, absolūts klusums. No šī uzskaitījuma vien kļūst skaidrs, cik unikāla ir šāda pazemes
telpa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka telpa nepaliek tukša, bet ir apdzīvota. Alās pārziemo dažādas kukaiņu sugas. Bet pats galvenais
- alās pārziemo visnotaļ derīgie un valsts aizsardzībā esošie lidojošie zīdītāji - sikspārņi. Tādās vietās noteikti būtu jāveido
mikroliegumi.
Treškārt, mūsu smilšakmens alas ir aizsargājamas arī kā botāniski pieminekļi. Piemēram, tikai vienā Vidzemes alā
aug ļoti sīka, gaišzaļus zīda diedziņus atgādinošā jungermanniju sīkstrupknābe (Platydictya jungermannoides). Šī sūna
Baltijas valstīs zināma vēl tikai no Igaunijas ziemeļu piekrastes klintīm. Alās aug arī vairākas sēņu sugas, kuras atrastas vienīgi
Siguldas apkārtnes smilšakmens alās uz tur ieaugušajām koku saknēm.
Pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā smilšakmeņu floru profesora Nikolaja
Maltas vadībā
rūpīgi pētīja Latvijas Universitātes biologi. Tika konstatētas 120 sūnu sugas (18 no tām pilnīgi jaunas), 77 aļģu sugas, 36
ķērpju sugas un 5 paparžu sugas. Tagad Latvijas alu floru pēta citi zinātnieki, tai skaitā arī Dabas retumu krātuves biedri.
Mēs esam atraduši jaunas sēņu un ķērpju sugas. Diemžēl šīs unikālās reto sugu atradnes plašākai sabiedrībai atklāt
nedrīkst - pat labu gribošs tūrists ar savu klātbūtni var izraisīt to bojāeju.
Alu spulgsūna.
Dažās vietās Gaujas un Salacas baseinā ir atrasts ļoti retais, teiksmainais augs - alu spulgsūna, kas pustumsā
vizuļo kā vecs zelts. Spulgsūna (Schistostega pennata) ir ap 1 cm garš, trausls, bāli zaļš, necils augs. Pati sūna nespīd, bet
smaragdzaļo gaismu izstaro tās protonēma (dīglis), un spīduma intensitāte atkarīga no protonēmu koncentrācijas.
Spulgsūna ir vecu egļu mežu suga, kuru tās niecīgo izmēru dēļ ļoti reti izdodas konstatēt.
Ceturtkārt, vairākas alas ir aizsargājami arheoloģijas pieminekļi. Katra ala, kas nes Velnalas vai Upuralas
vārdu, ir seno Latvijas iedzīvotāju kulta vieta, tātad - arheoloģijas piemineklis. Agrāk šeit dzīvojošo cilšu kulta vietas
pēta arheologs Juris Urtāns. Pēc J. Urtāna ziņām Latvijā ir 27 kulta alas. Vairākas no tām jau aizgruvušas,
bet tāpēc savu arheoloģisko vērtību nezaudē. J. Urtāns pirmo reizi Latvijā un pirmo reizi Baltijā ir izdarījis zinātniskus
izrakumus kulta alās.
Latvijas alu sienās ir atklāti seni, noslēpumaini ieraksti, kuru vecums un saturs vēl gaida atšifrējumu. Šādus senā cilvēka
iegravējumus klintīs, alu sienās un akmeņos sauc par petroglifiem. Senie latvieši tādas maģiskas zīmes sauca par burtiem, no
kā arī cēlies mūsu šodienas alfabēta burtu nosaukums.
Katra senburta jeb petroglifa atradums ir zinātnei un kultūrvēsturei nenovērtējams dārgums ne tikai Latvijai, bet visai
cilvēcei. Tāpēc, izdarot alas sienās skrāpējumus, lai tur atstātu savus ierakstus, cilvēks izdara noziegumu, par kuru likums
nosaka sodu no 50 līdz 500 latiem. Par daļēju ģeoloģiskā vai ģeomorfoloģiskā pieminekļa izpostīšanu piemērojams sods no 500
līdz 1000 latiem, par pilnīgu iznīcināšanu - no 1000 līdz 10 000 latiem. Šodienas klinšu aprakstītājus varētu salīdzināt ar
suņiem, kuri ar savu orgānu iezīmē vietu, cik tālu bijusi drosme aiziet.
Nereti mūsu senči ticēja, ka attiecīga avotiņa ūdens ir svēts un dziedē dažādas slimības. Tādu avota ūdeni smēla un
nesa sev līdzi (Gūtmaņalas avots u.c.), bet avotiņā pateicībā ziedoja monētas. Dažviet
šādas ticības atbalss vēl saglabājusies līdz pat mūsu dienām, piemēram, attiecībā uz Veselības avotiņu Strīķupes krastā pie
Stoķiem. Mūsdienās ziedošanas tradīcija turpinās pie Gūtmaņalas un ņetālās Revolūcijas alas.
Piektkārt, daudzas alas ir uzskaitāmas par vēstures pieminekļiem. Ir izplatītas teikas un nostāsti par to,
kā grūtajos kara un sirotāju laikos, kā arī revolūciju laikos ļaudis meklējuši patvērumu alās. Ir saglabājies nostāsts par
nežēlīgo Ziemeļu karu, kad Siguldā Pētera alā slēpies Grotu māju Pēteris ar ģimeni, bet Cēsu Līgavas jeb Sarkanajā alā -
kāds jauneklis ar savu līgavu. Iekarotāji jauno pāri tomēr atraduši un noslepkavojuši. No izlijušajām asinīm alas
sienas uz visiem laikiem kļuvušas sarkanas.
Rūdavota ala.
Foto - G. Eniņš, 1992. gada augusts.
Par daudzām alām ir dažādas teikas. Bet ir arī patiesas liecības. Piektā gada revolucionāri slēpušies Abavas Velnalā, citi - Riežupes Smilšu alās, alās cilvēki ir slēpušies no Sarkanās armijas pēc tās iebrukuma Latvijā, kās arī vēlākajos okupācijas gados.
Alas ir ļoti trausls dabas piemineklis, kura pirmatnējā, netveramā burvība neglābjami zūd jau pēc pārdesmit tūristu vizītēm. Jau drīz vien tūristiem alā paveras tikai noskrāpētas sienas, nomīdīta grīda un nekādas burvības. Diemžēl katras alas jaunatklājums ir sākums šīs alas skaistuma zaudēšanai - varam slēpt šo informāciju, bet šādā vai tādā veidā tā sasniedz citus cilvēkus, tai skaitā huligānus. Tomēr gribam vēlreiz atgādināt, ka alās nekādā gadījumā nedrīkst:
© 2005 Dabas Retumu krātuve Redaktors - Ansis Opmanis Dizains un kods - Gatis Pāvils