Pieminekļi › Raksti › G. Eniņš  › Vai Idumejā prata rakstīt?

“Dabas un vēstures kalendārs' 1989”, 243. lpp.

Vai Idumejā prata rakstīt?

V eicot Latvijas klinšu apsekošanu, uzmērīšanu un alu apmeklēšanu, 1986. gada rudenī pavisam negaidīti kādas upītes vientuļā, grūti pieejamā krasta stāvumā uz vertikālas smilšakmens klinšu sienas ieraudzījām savādas ģeometriskas figūras. Iekasījuma stiprais dēdējums un apsūnojums lika domāt, ka šie klinšu raksti pārlaiduši ne vienu vien gadu simteni. No vienas vietas aprakstītās virsmas laukums ir apmēram 3,5 x 2 m. Vertikālā klinšu siena vērsta pret ziemeļaustrumiem.

Smilšakmeņi ir koši sarkani, bet šobrīd izskatās gaiši pelēcīgi, ar melniem un zaļganiem plankumiem, jo viscaur noauguši ar dažādu sugu aļģēm, vietām - ar zaļu sūnu.

Liela daļa zīmju šķiet pazīstama no latviešu un pasaules tautu mitoloģijas. Visvairāk te redzam dažādos variantos dievišķo auglības simbolu Jumi un apaļo riņķi - Saules zīmi. Uz klinšu sienas ir arī nepazīstamas, agrāk neredzētas zīmes. Nav grūti ievērot, ka vairākas dziļāk iegrebtās zīmju kopas ir sagrupētas vertikālos stabiņos - pa trīs, pa četrām, pa piecām zīmēm. Bet labās puses stabiņā var saskaitīt pat trīspadsmit simbolu. Vai šajās zīmju kopās neslēpjas kāda informācija? Šie stabiņi atgādina savdabīgu rakstības veidu - it kā senu ideogrāfisku rakstu. Iespējamie stabiņi 2. attēlā sagrupēti no 1 līdz 6. Manuprāt, šīs zīmes ieteicams lasīt no apakšas uz augšu, dievu hierarhijā pieaugošā svarīgumā. Kā šos stabiņus lasīja mūsu senči - no kreisās uz labo pusi vai otrādi -, to mēs šodien nezinām.

Arheologs Juris Urtāns apšauba, ka zīmēm būtu apzināti secīgs sakārtojums ar kādu vēstījošu saturu (“Karogs”, 1988, Nr. 3), līdz ar to noliedzot ideogrāfiskā raksta iespēju. Pēc arheologa domām, šeit, uz senās Idumejas robežām, iespējams, bijusi kulta vieta vēlajos viduslaikos, jo robeža sendienās bijusi svēta, neaizskarama vieta un tās sargāšanā iesaistīti ne tikai reālie, bet arī mītiskie spēki. Savukārt valodnieks, seno rakstību pētnieks Konstantīns Karulis izsakās par zīmju kārtojumu vertikālos stabiņos. Viņš mēģina izlasīt un izskaidrot sestā un otrā stabiņa saturu (“Karogs”, 1988, Nr. 3).

Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir: kas un kad iegrebis šīs mitoloģiskā satura zīmes? Diemžēl pagaidām nav atrasti pārliecinoši pieturas punkti senrakstu datēšanai. Daži zinātnieki uzskata, ka zīmes varētu būt iegrebtas šī paša (XX) gadsimta 30. gados, kad bija izplatīta dievturu kustība.

Bet 1987. gada vasaras atradumi papildinājās. Tajā pašā kraujā 135 m tālāk, aiz mežonīgas, sen sabrukušas klinšu joslas, ko ģeologi dēvē par cirku, atradām vēl vienu senu zīmju iegrebumu kopu (3. att.). Šo zīmju raksturs ne mazākā mērā nevar līdzināties dievturu zīmēm vai pazīstamajam rotājošā raksta zīmēm. Apdrupušo svītriņu grupējums liecina par kaut kādiem rēķiniem devītnieku sistēmā. Bet zīmējums labajā augšējā stūrī ir nepārprotami līdzīgs evenku Pasaules kalna modelim. Pasaules kalna vidū - rombs un aploce ar divām zvaigznītēm. Šie simboli daudzās tautās apzīmē gadu. Ja vēl atceramies, ka senajām ciltīm, kas apdzīvoja tagadējās Latvijas teritoriju, laika atskaites mēnesis sastāvējis no trim deviņu dienu lunārajām (Mēness) fāzēm plus trīs trūkstošās dienas, kad Mēness pie debesīm nav redzams, tad samērā droši varam domāt, ka klintī iegrebts tālaika agrārais kalendārs. Tieši tāda trejdeviņu sistēma redzama uz klinšu sienas. Un iespējams, ka no šīs laika skaitīšanas sistēmas nāk tik bieži latviešu tautas dainās un tautas teikās un pasakās dzirdētais rēķins - “treji deviņi”, “aiz trejdeviņiem kalniem”, “aiz trejdeviņām jūrām”, “pēc trejdeviņām dienām”. Arī Viļņas Inženierceltniecības institūta fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts docents Liberts Klīmks, kas specializējies seno kalendāru izpētē, apstiprina, ka šajā klintī patiešām varētu būt saglabājies senais lunārais kalendārs vai tā fragments.

Turpinot meklējumus, 1988. gada janvārī atklājām jaunu, līdz šim nezināmu pilskalnu. Tas atradās apmēram 350 m no zīmju klints, noslēpies starp mežonīgām gravām. Jauna pilskalna atrašana jau pati par sevi ir notikums, bet šoreiz - pilskalns mistisko zīmju tuvumā! Pilskalns nav no mazajiem. Tā plakums - 2,2 ha, augstums - no 20 līdz 30 m (kā divas piecstāvu mājas). Šeit līdzteku urdziņas iegrauzušās devona iežos, bet starp šīm gravām saglabājies gandrīz puskilometru garš paliksnis it kā milzīgs ceļa uzbērums, vietām tā platums ir tikai 8 - 10 m (4. att.). Šis šaurais zemes strēķis izbeidzas ar vertikālu klints sienu upē. Mūsu senčiem atlika tikai izrakt grāvi un uzbērt valni, un nocietinājumu vieta gatava. Tā kā tuvumā nav māju, jaunatrastajam pilskalnam nosaukumu nāksies atvasināt no klints vārda, virs kuras tas atrodas.

Ko mēs no jaunā atraduma varam secināt? To, ka mitoloģisko burtu rakstītāji un Melnā pilskalna apdzīvotāji būs bijuši vieni un tie paši ļaudis. Bet pilskalns nevarētu būt jaunāks par 13. gadsimtu. Šķiet, ka Melnais pilskalns iekārtots šajā grūti pieejamā, lauksaimnieciski neizmantojamā apvidū jau vācu krustnešu iebrukuma laikā kā slepens patvērums un pretošanās vieta. Par to liecina arī ne visai lielie zemes darbi, varbūt izdarīti steigā - pilskalna nocietināšanai, kā arī apdeguļu ogles 30 cm dziļumā.

Atrasto pilskalnu varam izmantot par pirmo pieturas punktu klinšu rakstu vecuma noteikšanai. Iespējams, ka noslēpumainās zīmes radās tai laikā, kad pretošanās vācu agresijai fiziski vairs bija mazāk iespējama nekā burvestības ceļā ar seno dievu palīdzību. Bet varbūt Idumejas burtnieki gribējuši atstāt arī sava laika hroniku uz smilšakmens klints ar viņiem pazīstamo burtu - ideogrammu palīdzību? Varbūt pie senās Idumejas robežas kā brīnumu salā aizmirstajā dabas stūrītī ir saglabājies pirmatnējā raksta veidošanās piemineklis? Iespējams, ka patiesību varētu tuvināt arheoloģiskie izrakumi Melnajā pilskalnā... Dzīvosim - redzēsim.

G. Pāvila 2003. gada 8. martā uzņemtie attēli:

Zīmju klints

Zīmju klints - tuvplāns

Kalendāra klints

Kalendāra klints zīmes - tuvplāns

Melnā ieža pilskalna valnis

Melnais iezis