Pieminekļi › Raksti › G. Eniņš  › Dzīvi krusta koki

“Latvijas Daba”, 16. laidiens, 2002. gads, 2. lpp.

Dzīvi krusta koki

Pagāniskās ticības neticama brīnumsala

Pētījums veikts ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Veselas brīnumu bagātība atrodas mums līdzās, bet mēs kā aklie ejam garām un cauri vēl neatklātām, bet jau zūdošām savas tautas garamantu vērtībām. Mēs braucam uz tālām zemēm svešus spožumus apbrīnot, bet pašu bagātības pa to laiku zūd aizmirstībā. Modernais laikmets noslauka senās tradīcijas un senās zīmes.

Kas to būtu domājis, ka kaut kur Latvijā, spītējot divu pasaules karu šausmām, triju okupāciju postam, internetam un internacionālās kultūras viļņu spiediena spēkiem, ir vēl saglabājusies kāda sena veļu kulta tradīcija. Tā šķiet kā pirmatnības sala straujajā Laika upes plūdumā, sala, kur Laiks ir apstājie pie krusta kokiem - liecības par senu, no nezināmu laikmetu dziļumiem nākušu bēru tradīciju.

Nesaprotams atradums

Līdz 1975. gadam es biju jau atradis un apsekojis vairāk nekā 200 līdz tam laikam nezināmu dižkoku. Biju jau iepazinis arī brīnumkokus un atklājis jaunus sugu rekordistus resnumā un vecumā. Biju redzējis un apbrīnojis arī senos bišu kokus ar izcirstām dorēm; biju skumis, skatīdams spokaini izdedzinātus dzīvo ozolu dobumainos stumbrus kā tādas lielas, garas, pret debesīm paslietas melnas laivas ar ogļu spīdumu iekšā.

Bet tad 1975. gada vasarā Gulbenes rajona Daukstu pagastā ieraudzīju kaut ko man nesaprotamu. Vientuļa, zema, lielu zaru biezā vainagā vīta priede auga vecā Stāķu - Krapas lielceļa malā. Ainaviskās priedes resnais stumbrs bija no vienas vietas noklāts ar lielākiem un mazākiem krustiem. Viena daļa krustu bija iegriezta tikai mizā, bet daudzu krustu griezums bija sāpīgi dziļš un skāra priedes dzīvo koksni. Tie bija aprētojušies un apvilkušies ar jaunu koksnes apvēlumu. Un atkal jaunāki krusti bija griezti aizaugušajiem pa virsu. Dažu krustu iegriezums bija tik vecs, ka tos varēja sazīmēt, tikai centīgi piepūloties. Daži krusti izskatījās iegriezti pavisam nesen. Tur nebija palaidnieku grieztu vārdu vai burtu. Neviena. Tikai krusti, krusti vien.

Kāpēc tā? Krusts ir visnopietnākais simbols iz mūžsena cilvēces laika.

Kāds garām nācis kolhoznieks mums pastāstīja, ka krustus agrāk griezuši bērinieki. Uz tālajām kapsētām braucot, pie priedes apstājusies pavadītāju pajūgu rinda. Griezuši priedē krustu un dzēruši šņabi. Vēl pie Stariem esot bijusi bērzu birzs, kur arī tādā pat veidā stumbros iegriezti krusti. Tagad tā birzs esot nocirsta. Tepat pārsimt metru uz rietumiem ir augsts eglēm un priedēm noaudzis kalns, kur augšā atrodas arheoloģiskais piemineklis - Krapas senkapi.

Kas tie tādi - krusta koki?

Atgriezies Rīgā, Misiņa bibliotēkas specfondos glabātajā literatūrā atradu tautskolotāja, visaktīvākā jaunās Latvijas dabas pieminekļu sarga Zelmāra Lancmaņa 20. gadu publikācijas, kur viņš kā par sevišķu brīnumu sniedz ziņas arī par dažām vēl dzīvām krusta priedēm.

Krusta kokus apvij neizdibināta laikmeta un senuma tradīcijas un pretrunīgas motivācijas. Kad nelaiķi veda uz kapiem, bēru procesija apstājās pie krusta koka un stumbrā iegrieza krustu, lai mirušā dvēsele nenāktu no kapiem atpakaļ uz mājām. Krusts kļuva par robežšķirtni starp divām pasaulēm - veļu valsti un šosauli. Otra, retāk sastopamā motivācija ir gluži pretēja. Krustu griezuši tāpēc, lai dvēselīte zinātu veļu laikā atrast ceļu uz mājām. Vai šeit neslēpjas kristīgās reliģijas uzslāņojums sensenai tautas reliģijai (pagānismam), kas visveco neizskaužamo tradīciju apgriež pilnīgi otrādi?

Krusta koki bija neaizskarami. Lūk, ko M. Dandens “Mājas Viesa” 1880. gada 10. numurā raksta: “Gatartas apgabalā, netāļu no Mīlakšu ciema, atrodās kāds kalns, ar smalku mežu noaudzis, kuŗu šās apkārtnes ļaudis nosauc par Kapiņiem jeb Kapu-kalnu. /../ Par Kapiņiem runājot teic, ka šai teikai ir arī kāda daļa patiesības klāt, jo zemkopis, vagu dzīdams, tur atrod dažādus kaŗaieročus, cilvēku galvas kausus un citu locekļu kaulus, kas liecina, ka te ir daudz cilvēku miesas vēsā zemes klēpī guldītas. Blakus Kapiņiem stāvējusi priekš gadu desmitām pasaul resna priede, no vienas vietas visa ar krustiem apgriezta. Priedi saukuši par Krusta priedi. Šinī priedē pie katra miroņa gaŗām vešanas bērinieki krustu iecirtuši, lai mironis pastarā dienā augšām celdamies zinātu, no kuŗas puses nācis un nemaldīdamies zinātu uz māju nākt. Kad Krusta priedi cirtuši, tad viens no cirtējiem pie šā svētā koka ciršanas pavisam paģībis un ilgu laiku bez atmiņas zemē gulējis. Kad atjēdzies, tad briesmīgas sāpes to mōcījušas. Tādas krusta priedes bijušas vairāk nekā viena, katrai draudzes daļai sava. Viena bijuse, kur tagadējs Gatartas krogs stāv, otra uz Paugu-ceļa un treša vēl šodien netāļu no Drustu baznīcas Pals-silā ir redzama. Mazu gabaliņu no Kapiņiem ir klaiš purvis redzams, kuŗu par Tīro purvi sauc. Tur esot redzēts, ka Velns ar divratu-vāģiem, melnu zirgu, rijas grābekli rokā, trīsstūŗa cepuri galvā, braukājis. Purvis esot tik duknis bijis, ka lōps tur ie-iedams acumirklī dibenā nogrimis, bet tagad caur izgŗāvošanu tas ir tik tāļu dabūts, ka lōpus var tanī ganīt. Pēdīgi jāsaka, kamēr veca tumsība pārvēršas gaišībā, Velns vairs nav redzēts pa Tīro purvi braucot, nedz bērna raudāšana Kapiņōs dzirdēta. Viss ir kluss, tikai burvīga kōku šņākšana stāsta katram ceļiniekam par pagājušu laiku notikumu un lagzdigala kuplās pazarēs sēdēdama savu dziesmu skaņi pogo.”

Akmenskrāvuma senkapus - Kapīnu kalnu - 1924. gadā apsekojis A. Ķibers: “Kapīnu kalns pēc nostāstiem esot zviedru kara kapi... Bijusi šai vietā viena priede, kuru saimnieks nav gribējis nocirst, bet kalps pierunājis, lai cērtot nost. Cērtot priede gāzusies, un kalps nosists.”

Latvijas laikā bija reģistrēti pieci krusta koki. Visi tikai Vidzemē. Žurnāla “Daba un Zinātne” 1937. gada 4. numurā Edvards Jansons publicē sarakstu “Veci un lieli, kā arī kulta ziņā, kulturāli, vēsturiski un citādi ievērojami koki”, kur apkopotas ziņas par 178 kokiem. Par krusta kokiem tur atrodamas šādas ziņas:

“Krusta priedes Valkas apriņķa Launkalnes pagastā, silā, ceļā uz Skujenieku ciemu. Vedot garām mirušo uz kapiem, krusta priedē iegriezts krusts. Viens izskaidrojums šai paražai: lai mirušais nenāk atpakaļ biedēt mājiniekus, palicējus; otrs: lai mirušo pastardienā neplosa balti vilki, kas tad sanākšot.

Krusta priede Cēsu apriņķī, Velēnas apkārtnē, nokaltušu galu, ar kokā iecirstu dravi. Agrāk bijusi vēl otra, bet gājusi bojā; un no tās draves cienāta Krievijas ķeizariene Katrīna, kas braukusi pa Rīgas - Pliskavas lielceļu garām.

Krusta priede Madonas apriņķī, 1 km no Liezeres doktorāta, Liezeres - Lubejas lielceļa malā. Vedot garām uz kapiem mirušo, priedē iegriezts krusts.

Krusta bērzs Vidzemē, Madonas apriņķa Lubejas pagastā, ceļā uz aptieku.

Krusta bērzs Vidzemē, Madonas apriņķa Galgauskas pagasta lielceļa malā.”

Visi šie E. Jansona sarakstā iekļautie seno tradīciju koki sen izzuduši.

Pēdējā krusta priede

Ar tādu virsrakstu 1993. gada 16. marta laikrakstā “Diena” es publicēju rakstu par Krapas krusta priedi. Jau 1986. gadā šo unikālo koku kā pagāniskās ticības dzīvu liecinieku biju iekļāvis aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā.

Drīz pēc tam, avīzes raksta iedvesmots, mani sameklēja vides inspektors Zigmunds Bekmanis un aizveda uz Madonas rajona Liezeres pagastu rādīt vēl vienu dzīvu krusta priedi vecā Mēdzulas - Līderes ceļa malā Gustapkalnu zemē. Uz 2,45 metrus resnā stumbra patiešām saskatāmi iegriezti un daļēji aizauguši 12 krusti dažādā augstumā - no 0,8 līdz pat 2,3 metrus no zemes. Daži iegriezumi bija tā aizauguši, ka to vietā vairs bija palikusi tikai vāji samanāma vertikāla rēta. Lielākā krusta izmēri 32 x 15 centimetri. Iegriezums aprētojis, un izveidojusies piecus centimetrus dziļa rēta. Pēc aprētojuma spriežot, iegriezumi nevarētu būt vecāki par 50 gadiem.

Unikālajai priedei vairāk nekā puse vainaga ir nokaltusi. Nokaltusi tāpēc, ka tagad zemo zaru kuplā priede ir slaidu jaunā meža koku ielenkta un noēnota. Priede aug uz 1,7 m plata un 6,8 m gara zemes paugura. Ja grib šīs krusta priedes mūžu paildzināt, tās tuvumā ir jāizcērt visi alkšņi un citi lielie koki, kas aizēno vēsturiski unikālā koka vainagu. Gar paugura vienu malu norakta zeme un izpostītas priedes saknes.

Liezerē dzīvs mīta relikts

Pēc šīs publikācijas sāka pienākt satriecošas vēstules. Ausma Gotere no Liezeres pagasta Sīļu mājām raksta: “Žēl, ka Jūsu rakstā nav pieminēta Kapu kalna priede, kura auga Liezeres - Vecpiebalgas virzienā sestajā kilometrā pie paša ceļa, kurš iegriežas uz Mandžūriju (pirms krustojuma kādi 30 m kreisajā pusē, blakus bērzam). Nu priedes vairs nav, to nozāģēja 1976. vai 1977. gada nogalē, bet mūsu puses mēdzulieši panikā nekrita. Krustus sāka griezt blakus augošajā bērzā, kaut gan tas ir galīgi necils un puskaltis koks.

Senāk, kas mirušo vajadzēja aizvest uz Liezeres kapu smilšu kalniņu, tad vispirms tika piestāts Kapu kalnā pie krusta priedes, lai iegrieztu krustu un iedzertu mazu šņabīti.

Tā tradīcija jau no seniem laikiem, kamēr vien veci cilvēki atceras. Par Kapu kalnu to sauc tāpēc, ka tur ir seni, seni kapi (kapsēta). Ir tāda mūsu puses ļaužu pieklājība, ka vajag apstāties un pagodināt tos senos gulētājus, un pieteikt vēl vienu gulētāju. Mūsu puses ļaudīm tā bija un ir svēta tradīcija visus laikus. Tikai tagad, kad vecās krusta priedes vairs nav, turamies pie necilā bērza. Daži bērinieki vairs negriež krustu bērzā, bet Kapu kalnā piestāj noteikti uz minūti un izdzer glāzīti.

Kas es pavadīju savu vīru uz Liezeres kapu kalniņa smiltāju, arī mēs apstājāmies un izdarījām ierasto rituālu. Vispār nav iespējams garām pabraukt.

Kad Kapu kalnā septiņdesmito gadu beigās grāba smilti, tad esot redzēts galvaskauss un citi kauliņi. Ir dzirdēts, ka veci ļaudis šo Kapu kalnu sauc arī par Zviedru kapiem. Liezeres jaunie un vecie kapi no Kapu kalna atrodas apmēram astoņi kilometri.

Vai tas bija godīgi - nozāģēt priedi? Dot tādu rīkojumu! Darīja tas, kam šī puse nav savējā un mūsu paražas ir svešas.”

Te jāpaskaidro, ka vēstulē pieminētais Kapu kalns, pie kura vēl tagad aug krusta bērzs, ir senkapi vai viduslaiku kapsēta, bet Liezeres kapu kalniņš ir vairākus kilometrus uz Liezeres centra pusi, kur tagad apglabā mirušos. Arī citas vēstules apliecināja to, ka šī dīvainā krusta koku tradīcija ir izgājusi dzīva cauri Otrā pasaules kara šausmām, trijām okupācijām, izsūtīšanām, kolhozu laikiem un padomju ateisma skolai.

Atradumu lavīna

1999. gadā mēs izveidojām darba grupu un Kultūrkapitāla fondam pieteicām projektu “Latvijas krusta koki - pagāniskās ticības relikts šodienas pasaulē”. No Kultūrkapitāla fonda saņēmām stipendiju šā darba veikšanai. Gada laikā mūsu atklājumi bija neticami. Mēs apstaigājām māju pēc mājas. Iztaujājām uz ceļiem un taciņām satiktus nejaušus pretimnācējus. Fotografējām teicējus. Pierakstījām viņu atmiņu stāstījumus. Fotografējām un mērījām iegrieztos krustus, izdarījām rūpīgus pētījumus par pašiem krusta kokiem. Ar Preslera svārpstu veicām urbumus koku stumbros, lai noteiktu koku augšanas ātrumu un vecumu. Zīmējām kartes, plānus un shēmas. Vācām materiālus bibliotēkās. Izstrādājām darba metodiku kontaktkopiju noņemšanai no agrāk iegrieztajiem, bet tagad aizaugušajiem krustiem. Mācījāmies un kļuvām par ekspertiem, lai spētu izprast un atšifrēt pirms daudziem gaiem aizaugušu krustu iegriešanas vietas.

Pašlaik Latvijā ir atrasti 72 krusta koki, kuros iegriezts viens vai vairāki krusti. Iegriezto krustu kopskaits - 186. Lielākā daļa krusta koku aug astoņās birzīs un grupējumos.

Mēs esam runājuši ar cilvēkiem, kas paši piedalījušies bērēs, kur tika izpildīta aizvēsturiskā veļu kulta tradīcija. Esam uzklausījuši liecības no cilvēkiem, kuri paši griezuši krustu saviem tuviniekiem.

Krusta kokus cērt malkā

Galgauskas novadpētnieks Oļģerts Miezītis no Klāvānu mājām mums pastāstīja: “Bērinieki, kas no Galgauskas brauca uz Tirzas kapiem, krustus grieza pie Elkšņupītes Siliešu priedēs. Tur pirms kara bija sagriezts daudz krustu. Bet pēc kara, krievu laikā, kad bija jāpilda lielās meža normas, tad tiem cilvēkiem, kuri nebija savas meža normas izpildījuši, pavēlēja izzāģēt visu to silu gar Tirzas krastu, kā sodu, jo cilvēki jau negribēja tādas priedes ar krustiem zāģēt. Ar to tad arī tā krustu griešana izbeidzās. Manu tēvu glabāja 1942. gadā. Es pats viņam griezu krustu priedē.”

Mēs ļoti rūpīgi pārlūkojām ataugušās priedes pie Elkšņupītes un tomēr atradām tur četras priedes ar tik tikko samanāmām krustu rētām. Tātad arī šajā silā aizvēsturiskā veļu kulta tradīcija tomēr izgāja cauri varas pavēlēm.

Bet Daukstu pagastā Staru krustu birzs bērzi ir tikuši izzāģēti vairākkārt - gar kara laikā, gan padomju varas laikā; un tomēr mēs tur apzinājām 24 kokus, kuros iegriezti pavisam 62 krusti. Daži no šiem kokiem ir nokaltuši, un tos vajadzētu steidzami nozāģēt un uzstādīt etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā vai Gulbenes novadpētniecības muzejā. Mums pašiem nebija ne spēku, ne līdzekļu to izdarīt.

Diemžēl krusta koki, kas ir unikāli vēstures liecinieki, ir postīti ne tikai padomju laikā vien.

Ap brīnišķīgo Krapas krusta priedi 1993. gadā zemes saimnieks bija iekārtojis teļu aploku. Ragainie lopiņi vēsturiskajam kokam izbradāja saknes un norīvēja mizu ar visiem krustiem. Tikai augstākie, neaizsniedzamie un dziļāk iegrieztie krusti saglabājās. Es rakstīju ziņojumu Valsts vides inspekcijai. Ap priedi uztaisīja sētiņu. Un notika brīnums! Vecā priede gandrīz bez mizas spēja atzaļot. Taču 1998. gadā sētiņa bija salauzta, un stumbram ataugusī miza vēlreiz nobrāzta. Daukstu pagasta priekšsēdētāja atkal uztaisīja jaunu nožogojumu. Bet brīvās Latvijas zemes saimnieks netika sodīts.

Indulis Čablis, dzimis 1944. gadā, stāsta:
“Vecomāti Šarloti Melni glabāja 1955. gadā. Viņu veda no Silamiķeļu mājām uz Lejasciema kapiem. Ruča Druva ir tāds mežs, kur grieza krustus. Arī vecaimātei tur vienā priedē iegrieza krustu.”

Ruča Druvā mēs atradām tikai vienu priedi ar iegrieztu krustu. Latvijas lielā mežu izciršana skārusi arī vēsturisku senču veļu kulta vietu, un Ruča Druva 1999. un 2000. gadā ir pārvērsta baļķos. Tomēr zāģētāji ģībonī nekrita un arī nenomira, kā vajadzēja būt pēc senču ticējumiem.

... pēdējie pulsa sitieni

Daudzcietušajā Krapas krusta priedes stumbrā 1999. gadā parādījās jauns svaigi iegriezts krustiņš. Taču tuvāko un tālāko māju iedzīvotāji neviens nekā nezināja, ka 1999. gadā kāds no šejieniešiem būtu slimojis un nomiris, un uz kapiņiem vests. Viņi domā, ka uz savas dzimtas kapiem ir aizvadīts kāds tagad Rīgā vai citur dzīvojis vectētiņš vai vecmāmiņa, un viņa pavadītāji ir izpildījuši šejienes senču tradīciju, ļoti iespējams, ka pēc aizgājēja vēlēšanās. Kaut arī jaunā šoseja vairs neiet gar Krapas krusta priedi un ir jāpārvar dzeloņstiepļu žogs, pavadītāji tomēr ir uzticīgi pildījuši nezināmi tālo senču rituālu.

Arī Liezeres pagastā šajā pat 1999. gadā Silu bērza kreveļainajā, akmens cietajā mizā parādījās iegriezts neliels krustiņš. Aizgājējs uz veļu valsti nav noskaidrots.

Pavisam nesen Liezeres bibliotekāre Agita Burdaja man ziņoja, ka pagājušā gada rudenī, t.i. 2001. gada 10. oktobrī šajā pašā bērzā ir iegriezts krusts nelaiķei Birutai Kodolai no Odu mājām, jo viņas tēvam un mātei arī ir griezts krusts šajā pašā vietā krusta priedē, kamēr tā vēl nebija nozāģēta.

Vai vēl kāds iegriezīs krustu Vidzemes krusta kokā, pavadot Mūžībā savus tuviniekus? Iespējams, ka šie krusta griezumi dzīvajos kokos ir neizdibināmā laikmeta vecās, mirstošās tradīcijas, pēdējie dzīvā pulsa sitieni, un mums neizdosies ierakstīt videolentē šīs pagāniskās ticības relikta liecību. Liela daļa pagasta veco cilvēku jau miruši, bet tagad nelaiķi uz kapiem tiek vesti no pilsētas morgiem, kur ceļi vairs neved gar vēsturiskiem krusta kokiem.

Tomēr 1932. gadā dzimušais Jānis Tirzmalis no Tirziešu mājām Liezēres pagastā apgalvo: “Jā! Noteikti arī man, kad es nomiršu, griezīs krustu - visi senči tā ir darījuši. Mums te ir bijis senais Kapukalns, zviedru kapi, tāpēc mēs, ar mirušo tur garām braukdami, apstājamies un bērzā griežam krustu.”

Reliģiju sinkrētisms

Krusta koku veļu kulta tradīcija ir tik sena, ka paši tās izpildītāji vairs nezina šī rituāla patieso motivāciju. Šis ir tas unikālais gadījums, kad nezināma senuma un izcelsmes rituāls mūsu acu priekšā maina savu dziļākās būtības pamatojumu, bet saglabā ārējo rituāla čaulu - krusta iegriešanu dzīvajā kokā, nelaiķi vedot uz kapsētu.

Neapšaubāmi, ka sākotnēji šī tradīcija bija pagāniska (dabas tautu) reliģija, kurai pakāpeniski uzslāņojusies kristīgās reliģijas motivācija, jo griež taču krustu, kas ir kristietības pamata simbols. Daudzi nezina, ka krusts kā sargājošais simbols ir daudzkārt vecāks par kristietību. Senajām latviešu un baltu ciltīm krusts bija galvenais buršanās burts. Latviešu tautas ticējumos, paražās un tautas dziesmās pieminētie krusti paegļogas un pīlādžogas galā nav kristīgās ticības krusti. Kristīgā ticība paņēmusi pagāniskās ticības relikviju - krustu - par savu pamata ideogrammu, vēlāk to atdodot atpakaļ pagāniem, bet ar citu saturisko pildījumu. Latvijā pie dabas pieminekļiem, kas tautā tika daudzināti kā pagāniskā kulta vietas, katoļi piekāra krucifiksu vai Marijas attēlu - lūdzu, ejiet un pielūdziet savus dabas pieminekļus uz veselību (Māras Kambari, Kameņecas akmens, Janopoles Upuru vīksna u.c.).

Tagadējie veļu kulta krustu griezēji kokos ir kristieši, kas pie sevis domā, ka viņi pilda savdabīgāku, bet kristietības rituālu.

Traģēdija

Silvija Pauga, dzimusi Žvīgure (1943. g.), no Galgauskas pagasta Niedrītēm un viņas māte Anna Žvīgure (dz. 1919. g.) stāsta:
“Mūsu dzimtas aizgājējus apglabāt vedam uz Tirzas kapiem. Krapas Krusta priedei mums neiznāk garām braukt, tāpēc vienmēr krustu grieza priedē ceļa malā, tepat uz priekšu, Slaņķu zemē. 1993. gada 24. aprīlī bija bēres, jo nelaikā mira mans brālis Jānis Žvīgurs (dz. 1947. g.). Izvadījām no Niedrītēm uz Tirzas kapiem un nezin kāpēc krustu negriezām. Ar mašīnām nez kā paskrējām garām.

Pēc gada notika šausmīga traģēdija. Mans krustdēls, māsas dēls, 27 gadus vecs, kas uzauga šeit kā pašas bērns, gāja bojā autoavārijā. Dzērājs viņam uzskrēja virsū un nosita trīs cilvēkus. Mašīnā vēl bija sievas māsa ar vīru - Māra un Māris Buši. Četri mazi bērni palika bāreņi - Silvestram divi un Bušiem divi. Viņi todien brauca uz Rīgu, uz Gaiļezera slimnīcu, lai vestu mirušajam sievastēvam drēbes. Nu iznāca četras bēres reizē. Mans vecākais brālis Kārlis Žvīgurs krustdēla Silvestra nāvi ļoti pārdzīvoja:
“Redz, kā nu iznāk! Pagājušā gadā Jurim krustu neiegriezām. Tagad gan obligāti apstāsimies un iegriezīsim krustu, lai atkal nenotiek nelaime!”

Visiem esam krustu griezuši, vienīgais, kam neiegriezām, bija Juris; un tāpēc tāda traģēdija. Tagad gan, cik aizgājējus vedīs, tik visiem griezīsim krustu.

Tāda tradīcija: krustu griež, lai nespokojas, lai dvēselei ceļu aiztaisa, robežu novelk, lai atpakaļ nenāk un citus līdzi neņem.” Tā krusta griešanas tradīcijas pamatojumu visskaidrāk formulē Silvija Pauga.

Silvija mums aizdeva bērēs uzņemto filmiņu, un mēs izgatavojām dokumentālus attēlus, kur Slaņķu priedē Kārlis Žvīgurs griež krustu savam krustdēlam.

Lūk, kā negaidīta traģēdija liek meklēt izskaidrojumu seno tradīciju pārkāpumos un dod jaunu motivāciju vecajam veļu kulta rituālam, piešķirot tam arī ģimenes aizsardzības funkciju.

Un vēl viens piemērs. Turpat kaimiņu pagastā - Daukstu Ottēs stāsta Ilga Smilga (dz. Rags): “1993. gadā bija divas bēres. Māte nomira gada sākumā. Tēvs gada beigās. Mātei bērēs krustu neiegriezām, tāpēc tēvam bērēs grieza krustu, lai vairāk neņem nevienu līdzi. Tēva bēru dienā abiem iegriezām katram savu krustu; vienu mātei, otru tēvam. Mūsu rados visi tā dara.”

Lūk, arī šajā gadījumā krusta griešanu atjaunina baiļu un aizsardzības motivācija. Turklāt jauninājums vecajā krusta koku tradīcijā Ilgas Smilgas gadījumā ir tas, ka krusts netiek griezts tradicionālajā un ilgus gadus visiem zināmajā krusta kokā, bet pašu izvēlētā jaunā eglītē pie mājas vārtiem. Šajā gadījumā krusts iegriezts, bēriniekiem negaidot un nezinot.

Fotografējot, zīmējot, pierakstot mēs centāmies no Laika ratu zobiem izraut kādu nezināmu, aizejošu tautas tradīciju, lai tā paliktu vismaz kā precīzs dokumentāls pierādījums muzeju, bibliotēku un folkloras krātuvju plauktos.

Krusta koku pētījumu rezultāti

1. Veļu kulta tradīcija ar krusta griešanu dzīvā kokā vēl turpinājusies līdz šai dienai atsevišķās vietās.

2. Krustus griež ceļa pusē. Iegriezuma debespuse un krusta lielums nav svarīgs.

3. Agrākos laikos krusta iegriezumu veica daudz rūpīgāk. Tagad aizvien paviršāk. Atsevišķos gadījumos zem krusta iegriezts četrstūrains kapa simbols.

4. Vairumā gadījumu krustu griež turpceļā, uz kapsētu braucot. Mazāk ir gadījumu, kad krustu griež atpakaļceļā.

5. Pa krusta griešanas laiku bēriniekus uzcienā ar šņabi. Mazāk ir gadījumu, kad to nedara.

6. Krusta griešanā koka sugai un vecumam nav nozīmes. Vēlami tādi koki kā bērzs, priede, egle, kur mīkstās mizas dēļ iegriezumu vieglāk un perfektāk var izdarīt. Ragu birzī krusti griezti arī apsēs.

7. Parasti krustu griež kāds no vīriešu kārtas tuviniekiem.

8. Krusta griešana pēckara periodā ir notikusi Madonas rajona Liezeres pagastā, Gulbenes rajona Daukstu, Galgauskas, Beļavas, Lejasciema un Līgo pagastā. Vienu dižpriedi ar četriem iegrieztiem krustiem esam atraduši Valkas rajona Bilskas pagastā. Agrāk krusta griešanas areāls bijis plašāks un daudz daudz blīvāks (skat. shēmu).

9. Krusta koku apgabalā kapsētas atrodas tālu cita no citas. Dažkārt bēriniekiem ir nācies braukt pat 10 km tālu uz savas dzimtas kapsētu. Krusta koki neatradās pie pašām kapsētām, bet pusceļā starp mājām un kapsētu. Tālajā bēru ceļā pa krusta iegriešanas laiku tika atpūtināti zirgi.

10. Citās darīšanās krusta kokam garām braucot, savu piederīgo krustus pazina un pieminēja.

11. Visemocionālākais un brīnumainākais šajā tradīcijā ir tas, ka krusta koki lielākoties atrodas pie senkapiem vai izzudušām viduslaiku kapsētām. Šādu sakritību ir pārāk daudz, lai to varētu uzskatīt par nejaušību. Protams, ka senči krusta koku vietas neizvēlējās pēc arheoloģisko pieminekļu saraksta, kura tad vēl nebija. Ja izslēdzam nesaprotamu enerģiju un gaišredzības spēju izmantošanu, tad atliek domāt par kādām ļoti garām informācijas ķēdēm tautas atmiņā caur septiņiem gadu simteņiem, jo senkapi taču nav jaunāki par šādu vecumu. Ir zuduši senkapi, kurus nav reģistrējuši Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas arheologi, bet savādās tradīcijas piekopēji tur izvēlas krusta kokus.

12. Par šīs veļu kulta tradīcijas lielo senumu liecina arī pašas tradīcijas mežonīgums - griezt lielu rētu dzīvā kokā. Acīmredzot aizgājēja dvēseles jautājumu sakārtošana un nodrošinājums šajā gadījumā ir nesalīdzināmi būtiskāks par ievainojumu, kas kokam jāpacieš.

13. Es atļaujos izteikt minējumu, ka šis savādais veļu kulta rituāls varbūt ir pārmantots no tām ciltīm, kas dzīvoja šeit pirms baltu ienākšanas.

14. Neīstie krusta koki. Ir ļoti daudz gadījumu, kad kokā iegriezts krusts (visbiežāk mežā) iezīmē cilvēka nogalināšanas vietu: nošauts mežabrālis vai revolūcijas dalībnieks, laupītāju slepkavība, pašnāvības vieta un tamlīdzīgi. Piemēram, L. Strautniece savā vēstulē raksta: “Umpārtes muižas īpašnieku baltvācieti Krēgeru 1919. gadā komunisti (runā, ka vietējie latvieši) aizveda pie vienas priedes un nošāva. Apglabāts viņš ir Umpārtes kapos. Tai priedē tika iegriezts krusts. Un, lai cik tas būtu dīvaini, visus šos gadus krustu kāds patīrīja un atjaunoja. Nevienam nav zināms, kurš to darīja. Es kādus desmit gadus neesmu tai pusē bijusi un nezinu, cik saredzams tas ir pašlaik. Aptuveni pirms desmit gadiem muižnieka dēls J. Krēgers bija atbraucis uz dzimto māju, viņš apmeklējis arī šo priedi.”

Šādi traģēdiju vietu iezīmēšanas krusti nesaistās ar apbedīšanas veļu kulta rituālu, tāpēc tie ir jāieskaita pavisam citā grupā. Šajos gadījumos krusta griešanai ir cita vēsture, cita motivācija, cita ģeogrāfija. Šādus krusta kokus varētu saukt par nāves vietu kokiem jeb nāves vietu krusta kokiem.