Pieminekļi › Raksti › G. Eniņš  › Arī Latvijā - pazemes ezers

“Dabas un vēstures kalendārs' 1986”, 94. lpp.

Arī Latvijā - pazemes ezers

N av zināms, cik gadus vai gadu simtus šis apakšzemes ezers Cēsu rajonā bija snaudis mūžīgā mierā un tumsā, iekams 1985. gada 1. jūnijā tā bezgaldzidro, stiklaino spoguli sakustināja cilvēka pieskāriens un zilganzaļo ūdensviļņu atstarotie lutkura gaismas viļņi sāka dejot pa alas rūsganā smilšakmens sienām. Līdz šim uzskatīja, ka tādi alezeri jeb alu ezeri izveidojas tikai karsta procesos, iežiem šķīstot ūdenī. Nu atklāts pazemes ezers smilšakmeņos, kas radies sufozijas procesu rezultātā, iežiem mehāniski izskalojoties.

Šī Ezerala līdz šim nekad nav bijusi pieejama cilvēkiem, jo bijusi slēgta ar kriteni jeb zemes iebrukumu. Alai ieeju atraka un uzmērīja dažādu profesiju entuziastu grupa. Pazemes ezera virsmas laukums izrādījās ap 30 m2, garums - 15 m, dziļums - līdz 2 m, bet lielākā ezera daļa atrodas zem smilšakmens pārkarēm, ko atklāja, zondējot ar kārtīm. Ļoti iespējams, ka tur veidojas sifoni, aiz kuriem slēpjas citas grotas un ezera turpinājums. Tikai, lai turpinātu pētīt alas zemūdens daļu, nepieciešamas speciālas ierīces, kuru entuziastiem nebija. Bet virs ezera alas kupola griestu augstums ir 3 m. Un pagaidām sasniegtais Ezeralas garums ir 42 m. Ezera otrā galā plašā ala vēl neizbeidzas. No turienes pa slapju smilti turpinās šaura sprauga ar pāris sprīžu augstiem griestiem. Pa šo spraugu lienot, izdevās nokļūt vēl otrā pazemes ezerā, kurš gan ir stipri mazāks par iepriekšējo. Tā dziļums - 1,5 m, garums - 6 m, bet platums - līdz 4 m. Arī aiz šī ezeriņa šaurā sprauga turpinās tālāk.

Vispār, liekas, šeit iespējams turpināt cerīgus meklējumus, jo pazemes tuneļiem jābūt daudziem. Par to esamību tuvākajā apkārtnē liecina astoņas milzīgas sufozijas piltuves. Lielāko kriteņu izmēri ir 20x14 m un 20x30 m un dziļums - līdz 7 m. Tās ir lielākās sufozijas kritenes Latvijā, kuras vietējie iedzīvotāji dēvē par Elles bedrēm. Kolhoza meliorācijas darbu gaitā trīs no šīm kritenēm 1984. gadā ir aizbērtas ciet. Tādā kārtā ir iznīcināta daļa no unikāla ģeoloģijas pieminekļa, kas līdz šim diemžēl palicis neapzināts un nav iekļauts aizsargājamo dabas objektu skaitā.

Elles bedru izvietojums ir nevienmērīgs. Dažas no tām atrodas simt un vairāk metru attālumā, kas liecina par milzīgu pazemes eju garumu. To apgalvo arī daži vecākie iedzīvotāji, stāstīdami par kādu ļoti dziļu alu, kas vedusi līdz lielceļam un vēl aiz tā. Alā iekļūšana bijusi no dziļākās kritenes. No šīs sistēmas šodien ir pieejama vēl 42 m gara ala, kuras mute atveras Braslas krastā. Šo alu entuziasti uzmērīja 1984. gada rudenī un deva tai Urtānu alas vārdu - par godu arheologu Urtānu ģimenei un alas atklājējam. Urtānu ala ir otra dziļākā ala Latvijā, un arī laukuma ziņā (150 m2) tā ieņem otro vietu. Pa šīs alas gultni plūst pazemes avota strauts. Atkarībā no upes līmeņa Urtānu ala piepildās ar ūdeni.

Šī Ezerala un Urtānu ala kopā dod 84 m garumu. Šobrīd tā ir garākā sufozijas alu sistēma mūsu republikā. Taču var diezgan droši sacīt, ka daudz lielāka pazemes tukšumu daļa slēpjas zem Ļeņina kolhoza tīruma, jo starp kritenēm ir jābūt savienojošām ejām. Šāda sufoziju procesiem labvēlīga situācija izveidojusies tāpēc, ka 380 miljonu gadu vecā Gaujas svīta šeit sastāv no vairākiem slāņiem: virs samērā irdenajiem smilšakmeņiem nogūlusies ap 3 m bieza mālu kārta, kas gruntsūdeņu plūsmām caurskaloto smilšakmeni izolē no nokrišņu ūdeņiem. Pēc aculiecinieku nostāstiem, tuvējā graviņā, pa kuru tagad upē ieplūst vircas ūdeņi, pirms vairākiem gadu desmitiem sabrucis ļoti skaists smilšakmens tilts. Patiesībā arī tā ir bijusi dabiski veidojusies milzīga smilšakmeņu arka.

Izdarot mūsu Ezeralas uzmērījumus, atklājās, ka tai pāri un arī pāri alas kupolam zemes apstrādes gaitā braukā kolhoza smagā tehnika. Virs alas kupola smilšakmeņu biezums tikai 3 m. Virs smilšakmeņiem vēl ir 2,7 - 3,0 m bieza mālu kārta. Jābrīnās, kā ala iztur smago traktoru izraisītās zemes vibrācijas. Acīmredzot tehniku un traktoru vadītājus no bojāejas glābj pati daba, kas alas kupolam izveidojusi arkas konstrukciju. Kas iebruks ala, pazudīs pazemes ezers, bet tīrumā izveidosies vēl viena jauna sufozijas kritene. Mēs nekādā ziņā nevaram apgalvot, ka Ezeralas lielais pazemes tukšums te ir vienīgais. Gluži otrādi - jādomā, ka zem tīruma slēpjas ne viena vien liela grota, par pazemes kanāliem nemaz nerunājot. Tāpēc, domāju, visa šī esošo un aizbērto kriteņu jeb Elles bedru teritorija starp lielceļu un Braslas upes pamatkrasta nogāzi divu trīs hektāru platībā steidzīgi ir jāņem valsts aizsardzībā kā unikāls ģeoloģijas piemineklis. Tā izpēte sniegs mūsu un nākamajām paaudzēm vēl daudz atklājumu.