Mums atņem latvisko ainavu

Atkal cērt ošus! Šoreiz ir nocirsti Vīcežu oši. Kurzemē, pie Talsiem, Dižstendes - Talsu šosejas labajā malā. Te bija garākā veco ošu aleja Baltijā. Pusi no alejas nocirta 1979. gadā, kad padomju vara paplašināja šoseju. Toreiz no ošu alejas vēl atlika garākā ošu rinda.

Kāpēc nogāza Vīcežu dižos ošus?

Latvijas Autoceļu direkcijas Talsu nodaļas vadītāja Ināra Lāce skaidroja, ka lielie oši, kas auga šosejas otrā pusē, nozāģēti tāpēc, ka bijuši veci un vētras laikā varētu apdraudēt automašīnu drošību.

Ceļa daļas loģika: tā vietā, lai nozāģētu aizkaltušos zarus vai zarus, kas varētu nolūzt, vieglāk ir nozāģēt pašus ošus, kaut arī to stumbra caurmērs ir pusotra metra. Televīzijai un inspekcijai tika skaidrots, ka koki bijuši ar dobumiem un trupi vidū. Atkal meli. Lielai daļai nogāzto ošu koksne bija vesela. Acīmredzot nekāda nopietna koku izvērtēšana un šķirošana pēc veselības stāvokļa netika izdarīta, bet gāzti visi milzeņi rindā pēc kārtas. Oša koksne taču arī ir vērtība. To jau Blaumaņa laikos zināja jaunais Indrāns.

Dobumainie koki ir vērtība

Arī Rīgas koku zāģētāji cenšas iestāstīt žurnālistiem un lasītājiem (skatītājiem), ka Basteja koki ir nevērtīgi - veci, ar lieliem dobumiem un prauliem. Veco un dobumaino koku vietā iestādīšot jaunus. Tas tiek pasniegts kā liels uzlabojums. Bet tā ir šodienas laikmetam gauži neizglītotu ierēdņu runa vai viltīga tautas muļķošana.

Vecie koki, īpaši jau dižkoki ar dobumiem, ar zibens rētām, ar trupi, ar māzeriem, ar piepēm, ķērpjiem ir daudz, daudz lielāka vērtība nekā jaunie, svaigie koki, jo dobumainie koki ienes mežā, birzī, alejā, pagalmā, laukā dabas daudzveidību. Tādi koki ir vides dārgums, tādi koku vectētiņi piesaista un dod mājvietu retajām augu, sēņu, ķērpju, sūnu, kā arī kukaiņu, putnu un citām dzīvnieku sugām. Sirmais dižkoks ir kā meža patversme, kā baznīca dabas radībiņām.

Un aleju koki, mūsu senču stādīti, ir kā meža delegāti pilsētās un smirdošo šoseju malās, tie tiecas ārstēt slimās sabiedrības miesu un dvēseli. To cilvēki saprata jau XIX gadsimtā un stādīja kokus ceļmalās, pilsētās un arī tīrumos. Bet mūsu senči to nojauta jau iepriekšējā gadu tūkstotī un vecos kokus turēja par svētiem un neaizskaramiem.

“Par meža māti sauc koku, kas pirmais tai mežā sācis augt. Ja cilvēks nezinādams nocērt tādu koku, koks krizdams nosit cirtēju,” māca un brīdina sens tautas ticējums. Zinātnieki šodien to sauc par ekoloģiju un bioloģisko daudzveidību.

Indrāna cirvis ir pacelts...

Tas, ko es pastāstīju līdz šim, ir tikai sīkums pret tālāko. Visa Latvijas ainava ir apdraudēta. Latvijā patiešām tiks izcirstas alejas un atsevišķi koki. Ir stājušies spēkā Ministru Kabineta noteikumi Nr. 416, pieņemti 2000. gada 28. novembrī. “Kārtība koku ciršanai ārpus meža zemes” paredz, ka “zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs kokus ārpus meža zemes savā īpašumā vai valdījumā cērt pēc sava ieskata”. Tātad, lai nocirstu mazu vai lielu, vai milzīgu koku, kas aug ārpus meža zemes, vairs nav vajadzīgi nekādi saskaņojumi ne ar reģionālo vides pārvaldi, ne ar mežniecību, ne ar pašvaldību.

Interesants šajos noteikumos ir 2.4. paragrāfa teikums: “Lauku apdzīvotajās vietās ceļu zemes nodalījuma joslā augošo koku ciršanu saskaņo ar valsts ceļu dienestu.” Tātad ceļu zemes nodalījuma joslas tiesiskais valdītājs (ceļu dienests) šeit augošo koku ciršanu saskaņo ne ar vienu citu, kā tikai pats ar sevi.

Lūk, tādā veidā likumīgā kārtā varēs tikt nogāztas visas ceļu alejas!

Ko dzīvē nozīmē Ministru Kabineta noteikumi Nr. 416? Tas nozīmē, pirmkārt, ka no Latvijas zemes pazudīs visas alejas, arī tās, kas ved uz vientuļām lauku mājām vai bijušajām mājvietām. Otrkārt, no Latvijas pazudīs liela daļa vientuļi augošo ainavisko koku, koku grupas, dižkoku kandidāti.

Nākotnes paaudzēm dižkoku nebūs

Pagājušā (2000. g. - Red.) gadā Saeimā pieņemtajā Mežu likumā, kam pakārtojas arī nelaimīgie Ministru Kabineta noteikumi, ir punkts, kas aizliedz cirst tos kokus, kas sasnieguši dižkokiem noteiktos kritērijus. Tas nozīmē, ka īpašnieks savā ārpus meža zemes teritorijā nedrīkst cirst pēc saviem ieskatiem priedes, egles un bērzus, kuru resnums (stumbra apkārtmērs krūšu augstumā) ir sasniedzis vai pārsniedzis 3 metrus.

Tāpat viņš nevar cirst kļavas un melnalkšņus, kuru resnums ir 3,5 m un vairāk, viņš nedrīkst cirst arī liepas, vīksnas, gobas, ošus kuru resnums sasniedzis 4 metrus. Un, visbeidzot, viņš nedrīkst cirst ozolus, kuru resnums sasniedzis 5 m un vairāk. Bet, ja ozolmilzenis ir tikai 4,9 m resns un liepu māmuļas stumbrs sasniedzis 3,95 m resnumu, tad gan dižkokus nesaprotošs saimnieks tos var zāģēt vai spridzināt (nozāģēt būs grūti) pēc saviem ieskatiem.

...Latvijā ļoti resno, veco koku ir apmēram simt reižu vairāk nekā citās Austrumeiropas zemēs...

Šie vājprātīgie Ministru Kabineta noteikumi Nr. 416 atļauj privātajās zemēs un ceļu joslās iznīcināt visus dižkoku kandidātus, tos koku milzeņus, kas auguši divsimt vai trīssimt gadu, bet līdz oficiālam dižkoka standartam atlikuši vēl tikai daži gadi.

Tas nozīmē, ka Latvijas nākotnē mūsu mazbērniem nebūs dižkoku kā dabas pieminekļu, kaut gan šodien Latvija ir dižkoku brīnumzeme. Mūsu tēvzemē no senčiem ir atstāts milzīgs dižkoku mantojums, un Latvijā ļoti resno, veco koku ir apmēram simt reižu vairāk nekā citās Austrumeiropas zemēs.

Šo savu bagātību mēs vēl neesam pratuši pasniegt starptautiskai novērtēšanai. Latvijā dižkoku kritēriji ir nesamērīgi augsti. Igaunijā un Lietuvā mēs dižkoku sarakstos atradīsim ozolus un liepas ar stumbra apkārtmēru, sākot jau ar trīs metriem. Latvijā dižozola kritērijs stumbra resnumam ir milzīgs - 5 metri. Visiem šāda vecuma kokiem jau ir dobums vai stumbra trupe. Ozoli un liepas kā svētie koki spēj augt gadu simteņiem tikai ar stumbra čaulu vien.

Alejās ir milzum malkas un lietaskoksnes

Latvijas zemes raksturīgā ainava ir veci koki ap lauku mājām, sirmi ozoli un liepas uz ežām un tīruma vidū, arī pie avotiem, mežu laucēs, ganībās un krustcelēs.

Zaļās dzīvības alejas Latvijā ieskauj lielus un mazus ceļus un arī vismazākos - ceļus uz lauku viensētām, pat saimniecības ceļus uz ganībām, uz meža pļavām pavada alejas vai sirmo koku rindas, ko stādījuši mūsu vectēvi vai viņu vecvectēvi. Tādas alejas ir kā svētas piemiņas zīmes cauri daudzām paaudzēm - tas ir kultūrvēstures mantojums. Visu Latviju, līdzīgi asinsvadiem, pārklāj sazarots aleju tīkls. Atsevišķi augoši koki, alejas un koku rindas, vecu koku grupas, kas iezīmē bijušo māju vietas, - tā ir pati būtiskākā latviskās kultūrainavas sastāvdaļa.

Tagad šie koki tiek atdoti privātajam kapitālam - Indrānam, kas izkāpis no zārka pēc simt gadiem, ar modernu tehniku un nāk daudz draudošāks nekā Blaumaņa laikos.

Nepietiek, ka drakoniski izlaupa Latvijas mežus; Ministru kabinets ar saviem noteikumiem ir parūpējies, lai varētu izcirst arī alejas un vientuļi stāvošos kokus. Var aptuveni aprēķināt, ka Latvijas aleju un koku rindu kopgarums veido 100 000 km, un tur slēpjas milzum daudz cēlkoksnes - oši, kļavas, ozoli, bērzi, vīksnas, arī lepnās vāczemnieces lapegles. Tas ir milzīgs, ļoti ērti paņemams koksnes apjoms. Nav jādzenas mežā - ceļš turpat klāt.

...no pašlaik vaļā palaistā, alkatīgā kapitālistiskā Indrāna man ir daudz vairāk bail nekā no padomjlaika spridzinātājbrigādes...

Padomju laikā lauku meliorācijā strādāja speciāla spridzinātāju brigāde, kuras uzdevums bija milzīgos kokus, ko citādi nevarēja dabūt pie zemes, nogāzt ar spridzināšanu. Tādā veidā katru gadu izspridzināja vairāk nekā tūkstoti dižkoku un aizvilka mežā. 1979. gadā, pret šādu barbarismu saceļoties inteliģencei un visai sabiedrībai, koku spridzināšanu izdevās apturēt.

Diemžēl no pašlaik vaļā palaistā, alkatīgā kapitālistiskā Indrāna man ir daudz vairāk bail nekā no padomjlaika spridzinātājbrigādes.

Ko darīt?

Ir atkal jāmodina inteliģence. Neļausim pilnīgi izpostīt Latvijas ainavu! Pietiks ar kolhoza fermu drupām, ar usnēm un krūmos aizaugušiem tīrumiem, ar aklām dzelzceļa stacijām, ar izķengātiem mežu masīviem. Atdot Latvijas ainavas mozaīku, ko veido alejas un ārpus mežiem augošie koku pušķi, mēs nedrīkstam atļaut!

Šie bezprātā pieņemtie noteikumi Nr. 416 ir steidzīgi jāatceļ vai būtiski jāgroza, kamēr nenotiek citas traģēdijas, līdzīgas Vīcežu dižošu nozāģēšanai.

Ir jāgroza aplam pieņemtie MK noteikumi tā, lai ceļu zemes nodalījumu joslā augošo koku ciršana obligāti būtu jāsaskaņo ar reģionālo vides pārvaldes inspektoru. Tikai tādā veidā var tikt novērsta ceļu alejās augošo dižkoku nociršana, kā tas notika ar Vīcežu ošiem.

Ir jābūt limitam, cik lielus un ainaviskus kokus drīkst cirst zemes īpašnieks bez saskaņošanas ar mežniecību vai vides pārvaldes inspektoru. Šis pants varētu skanēt skaidri un vienkārši: “Visu sugu koku ciršanu, kura stumbra apkārtmērs ir resnāks par 2 m, zemes īpašniekam jāsaskaņo ar attiecīgās teritorijas reģionālo vides pārvaldi vai mežniecību.” Tādējādi zemes īpašniekam būtu pilnīga brīvība cirst pietiekami resnus kokus pēc saviem ieskatiem, bet būtu garantija, ka viņš nenocirtīs dižkokus vai dižkoku kandidātus, vai arī kultūrvēsturiskos kokus.

Maģistrālo šoseju malās, kur ir šaubas par veco koku drošību, ir jāatsaitē šaubīgie zari, jāatbalsta stumbri, jāsaskrūvē stumbru plīsumi, kā to dara Eiropā. Tas ir jāiemācās darīt ceļu daļai. Visos pagastos ir jāveic aleju inventarizācija.

Zemniekiem, šīs zemes sālij, inteliģencei, šīs zemes prātam un sirdsapziņai, studentiem un jaunatnei, šīs zemes nākotnei, jāpieprasa, lai valdība un mūsu ievēlētie tautas kalpi ātrāk grozītu gauži neapdomīgi pieņemto koku ciršanas likumu, jāpanāk, lai dzīvotu mūsu dižkoki, lai saglabātos latviska ainava ar alejām un birztalām!

Tikko nogāztie Vīcežu oši.
Foto - G. Eniņš.

Dižkoki ir trausla mūsu mantojuma sastāvdaļa. Attēlā redzamie ozoli Pakalniešu ielā, Rīgā, gāja bojā pirms nepilniem divdesmit gadiem, kad tika mainīts gruntsūdens līmenis. Pašu muļķības dēļ esam padarījuši Rīgas ainavu nabagāku.
Foto - G. Eniņš.