Nebraukšu ala

Aizpagājušā gada “Dabas un vēstures kalendārā” manā rakstā “Zīļu ala” (108. - 111. lpp.) attēlota šīs alas atklāšanas un izpētes vēsture. Drīz pēc tam laimējās atklāt vēl vienu alu šajā rajonā, šoreiz Gaujas labā krasta pietekas Strīķupes jeb vaidavas krastā. Tā atrodas 3,1 km uz ziemeļiem no Zīļu alas.

Dabas draugiem nebūs svešas divas iespaidīgas alas jau minētās Strīķupes krastos. Viena no tām ir Kalējala pie Strīķu - Lenču ceļa tilta pār Strīķupi (tās garums ir 46 m). Otra, Patkula ala, atrodas 5 km augstāk, rēķinot attālumu gar upi. To 1991. gada vasarā pilnīgi atraka un izpētīja Gunta Eniņa vadītā dabas pētnieku - entuziastu grupa. Patkula alas parametri: galvenās ejas garums ir 36 m, bet visu eju un sāneju kopējais garums sasniedz 80 metrus. Līdzās atrodas vēl trīs alas. No divām alām izplūst dzidri avoti. Lielāko no tiem sauc par veselības avotu (tā ūdenim piemītot dziednieciskas īpašības).

Pusceļā starp Kalējalu un Patkula alu (2,5 km no abiem objektiem) Strīķupes kreisajā krastā slejas ap 6 m augsta un 25 m gara gaiši iesārta smilšakmens klints. Vertikālās sienas pakājē melnē dziļš atvars. Pretējā upes krastā izpletusies zema palienes pļava, ko tālāk ieslēdz meža siena. Virs paša ieža paceļas iespaidīgs vairāk nekā 25 m augsts kalns, kas noaudzis ar sūnām un ķērpjiem, uz tā slejas arī priežu sils. Apkārtne te ir ļoti gleznaina.

Nebraukšu klints

Minēto iezi vietējie iedzīvotāji dēvē par Nebraukšu klinti. Nosaukums aizgūt no Nebraukšu mājām, kuras kādreiz atradušās aptuveni 1 km uz austrumiem no minētā ieža. Nedaudz lejpus ieža abus upes krastus agrāk savienoja t.s. Nebraukšu laipas - te pāri upei gāja meža ceļš. Kaut arī šodien minētais ceļš aizaudzis un laipas satrunējušas, apkārtnes iedzīvotāji šo vietu joprojām sauc par Nebraukšu laipām. Pēc kārtējās ekspedīcijas uz Zīļu alu tika nolemts vienu dienu veltīt Strīķupei. Tas bija 1995. gada 11. jūlijā. Dienas nogalē nokļuvu pie jau minētās Nebraukšu klints. Dziļas nišas galā ieža pakājē ievēroju melnējam 25 - 30 cm augstu un nepilnu metru platu caurumu. Nolēmu nekavējoties pārbaudīt, vai te neslēpjas vēl kāda nezināma ala. Taču vispirms nācās palauzīt galvu, kā to izdarīt, jo te upe cieši plūst gar ieža sienu. Klints izliektajā dienvidu spārnā ievēroju mazliet lēzenāku vietu. Te gandrīz bez riska bija iespējams nokļūt ieža pakājē. Tā arī izdarīju. Tālākā notikumu gaita bija šāda: turoties pie klints malā augošas egles zariem un sakņu vijumiem, uzmanīgi nolaidos līdz sienas pakājei ūdens malā. Te smilšakmens iezis veido lēzenāku nogāzīti, kura pāris metru tālāk zem ūdens strauji apraujas dzelmē, veidojot bīstamu pārkari. Pa šo sēkli man izdevās nokļūt nišas galā pie pamanītā cauruma. Taču izrādījās, ka jāatgriežas pēc lāpstas, jo caurums pārāk aizsērējis ar smiltīm. Tikai pēc tā attīrīšanas beidzot varēju sākt alas izpēti.

Metos guļus uz vēdera un lienu caurumā. Vēderu mērcē upes vēsie ūdeņi, gar muguru beržas ejas zemie griesti. Taču neilgi - jau pēc viena norāpota metra jūtu, ka pakausis vairs gar smilšakmeni nestrīķējas. Kabatas lukturītis izgaismo diezgan plašu telpu ar vairāk nekā 1 m augstiem griestiem. Esmu nokļuvis īstā alā. Ērti apsēžos, izvelku kladi, zīmuli, salokāmo lineālu un sāku alas uzmērīšanu. Zināms, visi darbi jāveic kabatas lukturīša vai sveču gaismā.

Ala ir sausa, nekāds avots no tās laukā neiztek. Alas grīdu klāj liels daudzums nomelnējušu un apglumējušu koka sprunguļu un zaru. nav šaubu, ka šo drazu te ieskalojusi upe - ūdens līmenim ceļoties, tā alu pilnīgi vai daļēji appludina. Alas labajā sānā redzams neliels atzarojums.

Apmēram 3 m dziļumā alai ir ievērojams sašaurinājums. Ar zināmu piepūli izdodas to pārvarēt. Tālāk alas galvenā eja atkal paplašinās, taču pēc 2,5 metriem nonāku strupceļā. Te eja līdz pašai augšai piedzīta pilna ar smiltīm un drazu. Taču skaidri redzams, ka alai ir slēpts turpinājums. Griežos atpakaļ un rūpīgi aplūkoju alas sienas. Neredzu nevienu cilvēka atstātu uzrakstu vai zīmi, nav ieraugāmi arī dzīvnieku nagu skrāpējumi. Atrodu dažus bruņuzivju bruņu gabaliņus. Šoreiz aprobežojos tikai ar aptuvenu alas uzmērīšanu.

Apkopojot pirmos alas uzmērījumu datus, var izdarīt šādus secinājumus: Nebraukšu ala (tā nolemju nosaukt šo jaunatklāto alu) ir piskaitāma pie vidēja lieluma dabīgas izcelsmes Latvijas alām. Tās pašreizējais garums ir 7,6 m, bet maksimālais griestu augstums - 1,2 m. Pie alas garuma pieskaitot arī nišas garumu (4,4 m), dabūjam kopējo garumu - 12 m. Pēdējais skaitlis ir vērā ņemams rādītājs, jo Nebraukšu niša un ala nav nodalāmas - viena ir otras tiešs turpinājums. Strīķupes krastos šobrīd atklātas sešas alas, kopējā šo alu garumu summa ir 166 m.

Ieeja Nebraukšu alā.
Foto - M. Zeltiņš.