Vecvīra grava

Augusta Bīlenšteina pirms vairāk nekā 100 gadiem sastādītajā Turaidas pagasta mikrotoponīmu sarakstā 110. lpp. ar 64. kārtas numuru figurē tāds mikrotoponīms kā “Vecvīra grava”. Pirms šā mikrotoponīma sarakstā ir trīs citi vietvārdi, kurus jau agrāk esmu identificējis ar atbilstošajiem objektiem dabā: 61. Lapsas pļava, 62. Ūdes grava, 63. Kopu grava, 64. Vecvīra grava. Ja pirmie trīs mikrotoponīmi arī kā reālie dabas objekti atrodas cits citam pavisam kaimiņos, tad bija pamats uzskatīt, ka Vecvīra grava dabā meklējama iepriekšējo trīs objektu tiešā tuvumā. Taču kur, kādā virzienā un attālumā? Diemžēl neviens no iztaujātajiem vietējiem iedzīvotājiem par tādu gravu nekad neko nebija dzirdējis.

I. Jurģīša foto

Savukārt Vilis Pētersons no Skrāpju mājām man nosauca citu mikrotoponīmu, kas attiecas uz vienu Zaķu gravas sāngravu (faktiski šeit ir divas savstarpēji saistītas gravas - viena garāka, otra īsāka, kas lejasdaļā savienojas), proti - Ūsu grāvis.

Mazliet dīvaini šķita tas, ka tāds Ūsu grāvis (grāvji) A. Bīlenšteina sarakstā nav atrodams. Bet varbūt šī pati grava A. Bīlenšteina sarakstā ir, bet ar citu nosaukumu?

negaidītu atbildi šajā jautājumā man sniedza pati daba. Atrisinājums nāca no tādas puses, kur es to nemūžam nebiju gaidījis. Ūsu grāvja augšgalā blakus strautam izslējies gandrīz 7 m augsts smilšakmens iezis. Tas šeit faktiski sastāv no divām daļām, starp kurām ir 8-10 m plata sprauga ar mālainu noslīdeni tajā. Augšējā daļa ir mazāka - vertikālās sienas augstums šeit nepārsniedz 3,5-4 m. Otra - lielākā daļa sākas no paša strauta un izvirzījusies stāvajā nogāzē kā izteiksmīga, līdz 7 m augsta smilšakmens klints. 2001. gada 13. maijā es izdarīju vairākus šīs klints fotouzņēmumus. Kārtējo reizi aplūkojot šīs klints fotogrāfijas, pēkšņi ievēroju, ka tajās pozīcijās, kur iezis uzņemts no lejas puses (t.i., no punkta, kas atrodas nedaudz lejpus ieža strauta tecējuma virzienā), tas pārsteidzoši atgādina milzīgu veca vīra seju, pagrieztu nedaudz profilā. Skaidri izšķiramas visas cilvēka sejas detaļas: zods, mute, no kuras jau izkrituši gandrīz visi zobi, nedaudz saplacināts deguns, iekrituši vaigi, stipri samiegtas acis un augsta, šaura piere. Pati daba pateikusi cilvēkiem priekšā, kā nosaucama gan pati klints, gan visa gandrīz kilometru garā, dziļā un mežonīgā grava - pēdējā Zaķu gravas labās puses sāngrava.

Tādējādi Ūsu grāvis izrādījies... ilgi meklētā Vecvīra grava, ko piemin A. Bīlenšteins. Tas nozīmē, ka arī pirms vairāk nekā 100 gadiem minētās klints ārējais veidols bijis gandrīz tāds pats, kāds tas saglabājies līdz mūsdienām. No cita skatu punkta raugoties, klints līdzība ar cilvēka seju zūd, un tikai ar bagātu fantāziju apveltītie to var ieraudzīt joprojām.

Daļa no rakstā minētajiem objektiem atrodas Gaujas nacionālā parka Inciema senkrasta dabas rezervāta zonā. Saskaņā ar “Gaujas nacionālā parka likuma” 8. panta 2. daļu dabas rezervāta zonu drīkst šķērsot pa noteiktiem maršrutiem parka administrācijas noteiktajā kārtībā.
Tā kā rakstā minētajos objektos šāda kārtība nav noteikta, to apmeklēšana bez pietiekama pamatojuma un bez saskaņošanas ar Gaujas nacionālā parka administrāciju ir aizliegta!