Pieminekļi › Raksti › S. Laime  › Vēlreiz par Latvijas klinšu rakstiem

“Dabas un vēstures kalendārs' 2003”, 130. lpp.

Vēlreiz par Latvijas klinšu rakstiem

L atvijas samērā mīkstajos smilšakmeņos sastopamies ar divu veidu rakstiem. Lielākā daļa ir galvenokārt 20. gadsimta tūristu atstātie uzraksti (vibiežāk skrāpētāja iniciāļi vai vārds un uzvārds, apmeklējuma datums, retāk - kādas dzejas rindas, zīmējumi utt.). Jāatgādina, ka par šādu uzrakstu ieskrāpēšanu klintīs un alu sienās var piemērot administratīvo sodu pat vairāku simtu latu apmērā, tomēr nav dzirdēts, ka šāds sods kādam būtu piemērots, lai gan katru gadu tiek bojāti daudzi ģeoloģiskie, speleoloģiskie un kultūrvēsturiskie pieminekļi.

Otrs rakstu veids ir senāks (pēc šobrīd pieejamā materiāla, šos rakstus var datēt ar viduslaikiem), un šie raksti sastāv no dažādām zīmēm: apļiem, svītriņām, krustiem, bedrītēm, jumīšiem, cilvēku figūriņām utt. Tūrista skats šāda veida rakstiem parasti pārslīd pāri, jo zīmes ne vienmēr ir dziļi iegravētas, tās parasti ir apsūbējušas, tāpat arī klints var būt apaugusi ar sūnām un ķērpjiem vai arī tik ļoti mūsdienu uzrakstu izraibināta, ka pat speciālistam to pamanīšana var sagādāt grūtības. Šoreiz runāsim par šo rakstu veidu. “Dabas un vēstures kalendāra” lasītājiem šī tēma pazīstama, jo iepriekš par to jau rakstīts 1976. gadā (J. Urtāns. “Negaidīti arheoloģiskie atklājumi alās”, 251.-254. lpp.), 1989. gadā (G. Eniņš. “Vai Idumejā prata rakstīt?”, 243.-247. lpp.), 1994. gadā (A. Grīnbergs. “Senie raksti klintīs - senatnes mīkla vai pārpratums?”, 129.-132. lpp.) un 1998. gadā (K. Karulis. “Latvijas klinšu raksti un rūnas”, 159.-161. lpp.).

Pirmo reizi klinšu rakstus Latvijā atklāja Guntis Eniņš 1971. gadā, pētot lībiešu upuralas Limbažu rajonā pie Svētupes. 1973. gadā alās tika veikti arheoloģiskie izrakumi Jura Urtāna vadībā, atrodot 628 monētas un 35 senlietas, kā arī vasku, zivju adatas, olu čaumalas un putnu kaulus. Šīs lietas alā tikušas upurētas no 14. līdz 19. gadsimtam, kulmināciju sasniedzot 16. un 17. gadsimtā. Ziņas par to, ka apkārtnes iedzīvotāji šo alu (kādreizējo tagadējo divu alu vietā bijusi ala ar vienu ieeju) izmanto pagāniskā kulta vajadzībām, sastopamas baznīcu vizitācijas protokolos jau kopš 1641. gada. Folkloras krātuvē savāktas vairākas teikas par šo alu, daudzās no tām ala tiek saukta par Velna alu.

Nākamais atradums seko pēc 15 gadiem, kad G. Eniņš atrod plaši diskutēto Virtakas iezi. Atmodas laikā šis atradums tika dažādi vērtēts - vieni uzskatīja, ka ir atrasts stabiņos sakārtots vēstījums, kas jālasa no apakšas uz augšu un kurā lasāmas dažādas brīnumainas lietas, citi savukārt domāja, ka šīs zīmes ir jaunākas par 100 gadiem. Šķiet, ka toreiz vistuvāk patiesībai bija arheologs J. Urtāns, saskatot šajos klinšu rakstos līdzību ar viduslaiku piederības zīmēm. Turpmākajos pētījumos Virtakas iezī tika atklātas vēl dažas zīmju grupas. Zem lielākās no tām (pirmatklātās) arheologa J. Urtāna vadībā brīvprātīgie racēji veica arheoloģiskos izrakumus. Tā kā kultūrslānis zem šīm zīmēm netika atrasts, varēja izdarīt secinājumu, ka cilvēks ilgstoši šeit nav uzturējies vai veicis darbības, kas būtu atstājušas kādas pēdas (piemēram, ugunskura dedzināšana). Dažādā zīmju iegrebšanas tehnika savukārt liecina par to, ka zīmes nav iegrebtas vienā reizē, bet gan uzkrājušās daudzu apmeklējumu laikā. Gan šajā, gan arī citos klinšu rakstu objektos dažreiz vērojama arī zīmju pārklāšanās. Tātad šādas vietas apkārtnes iedzīvotājiem bija zināmas un uz tām nāca ar kādu konkrētu nodomu.

Zīmes iegrebšana varēja būt daļa no kāda rituāla. Piemēram, lībiešu upuralās, kas līdz šim ir vienīgais tik pilnīgi izpētītais klinšu rakstu objekts, zīmi droši vien alas sienā ieskrāpēja kā papildinājumu smiltīs ieraktajam ziedojumam. J. Urtāns no izrakumu materiāla secinājis, ka visvairāk alās ziedots tieši kara un neražas gados un, spriežot pēc ziedoto monētu vērtības, ziedotāji piederējuši nabadzīgākajiem sabiedrības slāņiem. Likumsakarīgi, ka alas sienās neražas gados ieskrāpētas arī Jumja zīmes - kā zināms, Jumis ir sena auglības dievība.

Virtakas iezis kalpoja par atslēgu uz klinšu rakstu pasauli. Pēc šā objekta tika atklātas arvien jaunas zīmes gan pašā Virtakas iezī, gan citās vietās. Rezultātā mums šobrīd zināmas jau apmēram 40 klintis ar klinšu rakstiem. Šie objekti pārsteidz ar savu dažādību klišu rakstu ziņā. Klintī iegrebto zīmju skaits svārstās no vienas līdz apmēram sešiem simtiem zīmju (lielākoties sastopami tādi objekti, kuros zīmju skaits nepārsniedz simtu). Dažos objektos zīmes atgādina latviešu rotājošā raksta elementus (jumtiņi, saulītes, jumīši, ugunskrusti), citur tās līdzinās daudzu pasaules tautu zīmju pamatkrājumam, vēl citās vietās klints ir vienkārši sašvīkāta, bieži šajos švīkājumos, šķiet, trūkst jebkādas sistēmas. Zīmju ieskrāpēšanai izvēlētās klintis ir dažādas: dažas ir pavisam nelielas, tādējādi zīmes var noklāt gandrīz visu klinti, dažas ir ļoti ievērojamas, šādos objektos var atrast arī vairākas zīmju grupas, kas liecina par to, ka ir bijusi zināma klints, kurā iegrebuši zīmes, bet klintī nav bijusi viena noteikta vieta, kurā zīme jāiegrebj, tāpēc veidojušās vairākas zīmju grupas vienas dzimtas vai viena cilvēka izpildījumā. Dažās klintīs dažādās grupās iegrebtās zīmes ir ļoti atšķirīgas, tajā pašā laikā tās var būt gandrīz identiskas ļoti tālu esošu citu klinšu zīmēm.

Tā kā līdz šim nav veikti visaptveroši klinšu zīmju pētījumi, tad 2001. gada vasarā ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu tika uzsākts projekts “Latvijas klinšu rakstu dokumentācija”. Projekta nepieciešamību noteica divi svarīgi iemesli. Pirmkārt, ņemot vērā to, ka Latvijas devona smilšakmeņi ir neparasti mīksti un viegli pakļaujas cilvēku, dzīvnieku un dabas postījumiem, jāsaprot, ka nepārtraukti apdraudēti ir arī klinšu raksti. Visdrošākais klinšu rakstu saglabāšanas veids ir to aprakšana zem zemes, un šāds petroglifu aizsargāšanas veids kā efektīvs tiek izmantots, piemēram, dažviet Skandināvijā. Otrs iemesls projekta sākšanai bija nepieciešamība pēc daudzpusīgas informācijas, uzsākot kvalitatīvus pētījumus klinšu rakstu jomā.

Visu pētniecisko darbu, kas saistīts ar Latvijas klinšu zīmēm, var iedalīt divos posmos:

1) sistemātiska visu Latvijas klinšu pārbaude, lai apzinātu visas klintis, kurās saglabājušies klinšu raksti. Līdz šim zīmju klintis lielākoties atklātas nejauši, piemēram, attīrot alas vai pētot klinti kā ģeoloģisku objektu, utt.;

2) katras zīmes dokumentēšana visos pirmā posma laikā apzinātajos klinšu rakstu objektos. Zīmes dokumentēšana ietver precīzas kopijas iegūšanu mērogā 1:1 pēc G. Eniņa izstrādātās metodes, zīmes dažādu izmēru noteikšanu un iegrebuma raksturojumu, zīmes attiecību noskaidrošanu ar citām pētāmās zīmju grupas zīmēm - vai tās ieskrāpētas ar vienu vai dažādiem instrumentiem (līdz ar to, visticamāk, arī dažādos laikos), vai tās nepārklāj cita citu utt. Jāpiebilst, ka visas zīmes tiek apstrādātas pēc vienas un tās pašas shēmas, kas tomēr neizslēdz papildu rādītājus atsevišķām tematiskajām grupām, piemēram, antropomorfajām figūriņām. Pēc visu zīmju kontaktkopiju iegūšanas var tikt veidots visas zīmju grupas kopskats;

3) zīmju interpretācijas darbi, kam par pamatu kalpos pirmā un otrā līmeņa darbu rezultāti.

Projekta “Latvijas klinšu rakstu dokumentācija” mērķis ir pabeigt pirmā līmeņa darbus, kas līdz šim veikti nesistemātiski, un uzsākt un pilnībā pabeigt otrā līmeņa darbus, kas līdz šim vispār nav veikti. Tādējādi būs savākts liels informācijas apjoms, kas nepieciešams ar klinšu rakstiem saistīto problēmu risināšanai.

Šajā brīdī mums pat nav zināms, vai tas, ka 90 procentu no zināmajām zīmju klintīm atrodamas Gaujas baseinā, ir objektīvs rādītājs. Pēc projekta paveikšanas mums pavērsies samērā objektīva aina zīmju ģeogrāfiskā izvietojuma ziņā. Pašreiz lielākā daļa no visām zīmju klintīm, kā jau teikts, atrodas Vidzemē Gaujas baseinā, tomēr atradumi Kurzemē Valsts Slīteres rezervātā, kā arī Limbažu rajonā pie Svētupes un Salacas liecina, ka zīmju skrāpēšana klintīs bijusi pazīstama tajās Latvijas daļās, kur sastopami smilšakmens klinšu atsegumi. Projekta laikā savāktā materiāla analīze rādīs, vai dažādās Latvijas vietās zīmes klintīs iegrebtas ar līdzīgu motivāciju, līdz ar to tiks atbildēts arī uz jautājumu, vai Latvijas klinšu raksti ir nejauši ieskrāpētu zīmju sērija (tas gan jau tagad šķiet neticami, jo ir neiespējami vienā vietā nejauši iegrebt vairāk par pustūkstoti zīmju) vai arī tie saistās ar kādu noteiktu tradīciju.

Jau tagad projekta izpildes gaitā iepazītie objekti un zīmes liek domāt, ka darba nobeigumā iegūtā zīmju masa nebūs viendabīga, jo šķiet, ka ir iespējams nodalīt vairākus klinšu rakstu “stilus”. Šo stilu pazīmes ir tīri formālas, tāpēc iespējams, ka, izzinot klinšu rakstu nozīmi (tomēr maldinoši ir domāt, ka šīs zīmes veido rakstu mūsdienu izpratnē), izrādīsies, ka ar dažādu stilu zīmju iegrebšanu ir mēģināts panākt vienu un to pašu mērķi. Šo jautājumu vieglāk saprast, aplūkojot mūsdienu tūristu klintīs ieskrāpēto informāciju. Ja pie šādas klints tiktu pievests latīņu alfabēta un arābu ciparu nepratējs, mēģinot šos iegrebumus saprast, loģiski būtu sākt ar kaut kādu likumsakarību meklēšanu. Nebūtu grūti pamanīt, ka daļa iegrebumu sastāv no četriem komponentiem, kas lielākoties sākas ar 18.. vai 19.. (gadskaitļi); daļa iegrebumu veido divu komponentu kopu (iniciāļi), bet pārējie iegrebumi nepakļaujas nekādai sistēmai (pilni vārdi un uzvārdi) un parasti sastāv no vairāk komponentiem nekā abās iepriekšējās grupās. Lai gan formāli šie iegrebumi atšķiras, tomēr būtībā tie nes līdzīgu semantisko slodzi (“Es te esmu bijis”).

Par Latvijas klinšu rakstiem vajadzētu runāt vēl un vēl. Manuprāt, absurda ir situācija, kas pašreiz šajā jomā izveidojusies. Ikviens skolēns zinās stāstīt par seno ēģiptiešu hieroglifiem un šumeru ķīļu rakstiem. Bet cik daudziem kaut kas būs zināms par mūsu pašu klinšu zīmēm? Saprotama ir arī skolotāja situācija, jo ko gan var stāstīt par tēmu, kas Latvijas zinātniskajā literatūrā gandrīz vispār nav aplūkota, tātad nav pētīta. Jāpiekrīt, ka līdz šim klinšu rakstu vietas (ar dažiem izņēmumiem) no plašākas sabiedrības ir slēptas, jo nav nekādu garantiju, ka, pielaisti šiem unikālajiem un trauslajiem objektiem, cilvēki uzvedīsies korekti. Pietiek ar vienu apmeklētāju no simta, kam sagribēsies papildināt zīmju ainu ar savu devumu, lai objekts tiktu neatgriezeniski bojāts. Ja arī šādi bezatbildīgi cilvēki vai dabas procesi bojātu kādu no zīmēm vai to grupām, tad pēc projekta beigām viena no mūsu bagātībām būs saglabāta vismaz uz papīra. Tomēr cerēsim uz labāko!

Pirmoreiz senos klinšu rakstus atklāja Lībiešu Upuralā. Unikālo kultūras pieminekli stipri bojājuši mūsdienu tūristi.
Foto: G. Pāvils

Senie klinšu raksti Slīteres nacionālā parka teritorijā. Šī zīme atkārtojas vairākkārt.
Foto: G. Pāvils

Neparasts zīmējums Gaujas senkrasta klintī.
Foto: G. Pāvils

Zīmes Virtakas iezī.
Foto: G. Pāvils

Neseni klinšu rakstu bojājumi. Pat ja tas nav cilvēka darbs - tas tomēr apliecina cik trausls ir šis mūsu kultūras mantojuma veids.
Foto: G. Pāvils